Senā asroloģija!

Babilonijā senie debess vērotāji pielūdza spīdekļus (astrolatrija), tradīcija, kas bija izplatīta arī Asīrijā un citās senās zemēs. Zvaigžņu nosaukumi tikuši saistīti ar mirušo dievu vai cilvēku dvēselēm. Dažas zvaigznes, reiz arī pazīstamas kā planētas, attēloja dievības. Rakstīts, ka Divupē bija astroloģiski pareģojumi par karaļa veselību.^[2] Senās Ēģiptes kalendāra gads bijis laika periods, kurš paiet starp diviem Sīriusa lēktiem. Senā Ēģiptē priesteri vienlaicīgi bija astronomi un meteorologi ar atbildību, laikus paziņot par Nīlas plūdu sākšanos. Viņi to varēja noteikt tikai pēc zvaigznājiem. Vecākā zvaigžņu karte parādījās Senā Ēģiptē 1534. gadā p.m.ē.^[3] Lietpratēji apgalvo, ka senie Ēģiptieši orientējās pēc zvaigznēm, neizmantojot planētu kustības. ^{[nepieciešama atsauce]}
Rietumu astroloģijas pamatos ir metafiziskas matemātiskas attiecības starp enerģiju, skaņām un attālumiem. Grieķu matemātiķis Pitagors pētija zvaigznes un Plīnijs Vecākais rakstījis, ka Pitagors veidoja savu mūzikas teoriju, nozīmējot attālumu no Zemes uz Mēnesi kā pilnu toni, attālumu no Mēness uz Merkuru kā pustoni u.tml., tā savienojot matemātiku, toņus, planētas, Sauli, un Mēnesi universālā harmonijā (Musica universalis).^[4]
Seno astrologu atsauces uz dievību Hermeju radušās grieķu valodā, Ēģiptē. ^[5] Strīdīgos rakstos ir debatēts,^[2] ka senie grieķi pārņēma astroloģiskās zināšanas no Ēģiptes vai Babilonijas, jo Eģipte reiz iekarota no Babilonijas, bet vēlāk abus iekaroja maķedonietis Aleksandrs Lielais. ^{[nepieciešama atsauce]} Planētu nosaukumi nākuši galvenokārt no seno grieķu un seno romiešu dievībām. Piemēram, Jupiters mitoloģijā ir debess un pērkona dievs, kas pārvalda laikapstākļus, nosaka cilvēka dzīves ritmu un pareģo nākotni. Astrologi apkalpoja valdniekus, kurus interesēja dažādu pasākumu (piemēram, kara) veiksme vai neveiksme. Liela loma bija fatālisma idejai, un uzdevums bija "noskaidrot to, kas ir lemts", "kas ierakstīts liktenī". Senatnē cilvēku dzīve bija stingri pakļauta ģimenes, kastas, valsts vai reliģiskām normām, kas veidoja stingras astroloģiskas interpretācijas likumsakarības.
Rietumu astroloģija pamatojusies uz filozofa Platona duālismu. Viņam viss dabā bijis dievišķā piestrāvots, ir lietu un ideju pasaule, ķermenis un dvēsele, šaipasaule un viņpasaule, arī astrologu Makrokosms un Mikrokosms. Aristotelis palīdzējis "definēt zināšanas visās nozarēs". ^{[nepieciešama atsauce]}