SIMBOLI

Simbols
     - vārda izcelsme - no sengrieķu "sumbolon" ienācis latīņu valodā, bet šī vārda sākotne ir vēl senāks veids "sumballein", kas burtiski tiek tulkots kā "mest kopā". Sākotnēji šis vārds ir nozīmējis kādu priekšmeta daļu, piemēram, salauztu gredzenu, kuru satiekoties diviem cilvēkiem, kam katram piederēja puse, izmantoja kā patiesās atpazīšanas zīmi. Mūsdienās jēdzienam "simbols" ir divas nozīmes. Pirmkārt, tas ir kāda priekšmeta vai lietas attēls, zīme, kura darbojas it kā šīs lietas vārdā un kam var pat nebūt ne vismazākās ārējās līdzības ar pašu lietu; un tikpat labi simbols var būt pilnīgi abstrakta līdzība (piemēram, pūce simbolizē gudrību). Otra simbola nozīme ir rakstveida zīme, kura apzīmē kādu īpašību, lielumu vai norisi - tie ir alfabēta burti, piederības zīmes, cipari, nošu zīmes vai tamlīdzīgi, arī astroloģijā, alķīmijā vai maģijā lietotās zīmes.
Saruna vai stāsts par simboliem ir patiesība stāsts bez beigām. Katrs vārds un jēdziens, pat katrs burts ir kaut ko svarīgu vēstošs. Būtisks un nozīmīgs var kļūt jebkas, kas atrodas mums apkārt. Simboli ir ļoti dzīvi. Tie ir reiz bijušās vienotās valodas saglabājušās atmiņas vai nojausmas par to. Bieži simbolu valodu dēvē par dievišķu, jo tā mums atklāj Dieva būtību. Simbolos ir slēptas dziļas zināšanas, kodētas zināšanas. Simbols ir ne tikai zīme, attēls, bet arī kāda būtne vai tēls, kurš ir kas vairāk par virspusējo, ārēji redzamo.